Par ciešanām...

”Kristiešiem saka – Dievs negrib, ka viņi cieš. Bet ko gan īstenībā sludināja apustuļi? Pēteris saka: „Tāpēc tie, kas cieš pēc Dieva gribas, lai nemitējas darīt labu un nodod savas dvēseles uzticamajam Radītājam.” (1 Pēt 4,19) Un tāpat: „Jo arī Kristus ir cietis jūsu dēļ, atstādams jums paraugu, lai jūs sekotu Viņa pēdās.” (1 Pēt 2,21)
(...) Vai kristieši cieš? Vai Pāvils nebija garīgs cilvēks? Uzklausiet, ko viņš saka: „[Esmu bijis] nāves briesmās – tik bieži. No jūdiem pieckārt esmu saņēmis četrdesmit sitienus bez viena; trīskārt esmu pērts ar rīkstēm, vienreiz esmu nomētāts akmeņiem, trīskārt esmu cietis kuģa avārijā, diennakti pavadīju ūdenī atklātā jūrā. Bieži esmu bijis ceļa grūtībās, briesmās šķērsoju upes, laupītāju apdraudēts, savas paša tautas apdraudēts un pagānu apdraudēts, esmu bijis briesmās pilsētā, tuksnesī, uz jūras, esmu bijis briesmās, atrodoties starp viltus apustuļiem. Esmu bijis grūtībās un sūrā darbā, bieži bez miega, badā un slāpēs, gavēņos, aukstumā uz kailumā. Bez visa cita vēl – ikdienas aizņemtība, rūpes par visām draudzēm.” (2 Kor 11,23-28) Par spīti visām sāpēm un ciešanām Pāvils kā uzvarētājs varēja sacīt: „Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas tās godības priekšā, kas mums tiks atklāta.” (Rom 8,18)
(...) Ciešanu skolā Dievs apmāca „līdzcietības” pilnus cilvēkus, kuri tiek pakļauti pārbaudījumam ar uguni un apliecina savu uzticību. (...) Tas viss (pārbaudījumi) ir noticis, lai jūs varētu sniegt cerību un mierinājumu tiem, kuri piedzīvo pārbaudījumus tagad. Mēs zinām, ka Svētais Gars ir mūsu mierinātājs. Bet kādēļ Viņš mums atklājas visdziļāko bēdu laikā? Kādēļ Viņš mūs stiprina, mums palīdz, iedrošina mūsu garu? „Tādēļ, lai ar mierinājumu, ko paši saņemam no Dieva, mēs varētu mierināt tos, kurus piemeklē dažādas bēdas.”
Kā Kristus ciešanas pārpilnīgi nāk pār mums, tāpat pārpilnīgi nāk pār mums mierinājums caur Kristu.” (2. Kor. 1,4-5) Pāvils ļoti precīzi paskaidro – Dievs pieļauj, ka dažiem kristiešiem jāpārcieš dziļas ciešanas, ne tikai tādēļ, lai viņiem kaut ko iemācītu, bet arī, lai kāds labums būtu citiem (...). Kurs no mums, vērodams savus pārdzīvojumus, var sacīt: „Tas stiprinās, svētīs un izglābs citus cilvēkus, kuri piedzīvo tādus pašus pārbaudījumus”? Ir grūti tam noticēt un to atzīt, bet Dieva vārds vēstī: „Ciešanas rada izturību” (Romiešiem 5,3). Mūsdienu Baznīcai ir jāsastāv no locekļiem, kurus ciešanas nav aizvainojušas vai iznīcinājušas; kuri nav nomākti un nemokās ar šaubām, bet gan paliek pieķērušies Viņa mīlestībai un apliecinās, ka Viņš ir uzticams visās lietās. Šiem locekļiem jābūt pacietīgiem, stipriem ticībā un noturīgiem. Viņiem jāsniedz paraugs vājajiem un jābūt par īstu mierinājuma un stiprinājuma avotu. Tiem, kuri nav cietuši, ir viegli dāļāt citiem bezjēdzīgus padomus. Ja viņi nav nomiruši paši sev, cilvēciskajai gudrībai un nepārbaidītām mācībām, viņi nevar radīt dzīvību. Viņiem nav cerības un īsta stiprinājuma, ko piedāvāt tiem, kuri cieš.”
Deivids Vilkersons (David Wilkerson)